MŪSU STĀSTS
Mēbeļu Bodes sadarbība ar resocializācijas centru "Lediņi" un tās pirmsākumi
Dāvids Sīlis, Mēbeļu Bode vadītājs
Pirms pāris gadiem iegādājāmies mājas “Lediņi”, lai izveidotu rehabilitācijas centru. Mūsu nodoms bija vīriem pēc ieslodzījuma sniegt vietu, kur uz laiku palikt, lai viņi varētu apgūt kādas darba iemaņas ar mērķi pēc tam iekļauties darba tirgū. Mēs saskārāmies ar izplatītu problēmu valstī, ka daudzi nevēlas dot darbu bijušajiem ieslodzītajiem. Cenšoties rast risinājumu, sapratu, ka man pašam jākļūst par uzņēmēju un jāsniedz viņiem darbs.
Mēbeļu Bodes atvēršana bija turpinājums mūsu centieniem apgādāt vīrus ar kādu pastāvīgu darbu. Pirms tam mēs nodarbojāmies ar dažādiem gadījuma darbiem, piemēram, malkas zāģēšanu, zāles pļaušanu, telpu uzkopšanu, celtniecību, taču tas neatrisināja problēmas būtību.
Meklēju dažādas iespējas. Pirms vairākiem gadiem mani draugi no Zviedrijas vēlējās praktiski atbalstīt centru Lediņi. Radās ideja sniegt atbalstu centram, nosūtot mēbeles, kuras vajadzības gadījumā tiktu atjaunotas un pēc tam tiktu pārdotas. Šis projekts tomēr neizdevās, bet tas man deva iespēju pētīt šo jomu, skatīties pārdošanas virzienā. Pētot tirgu Latvijā un Zviedrijā atklāju, ka Zviedrijā ir mēbeļu pārprodukcija. Jāņem vērā, ka Latvijā ir maz seno mēbeļu, jo kara laikā tās tika izpostītas, taču Zviedrijā kara nav bijis 200 gadus, kā arī iedzīvotāju skaits ir daudz lielāks, nekā Latvijā, tāpēc tur pastāv plašs seno mēbeļu piedāvājums. Ir arī svarīga nianse – lai restaurētu senās mēbeles Zviedrijā, darbaspēka izmaksas ir milzīgas.
Kā zināms, antikvariāta un lietoto mēbeļu pārdošana Latvijā nav nekāds jaunums, taču pētot tirgu, pārliecinājos, ka šāda veida mēbelēm Latvijā ir neadekvāti augstas cenas. Lietotām kvalitatīvām mēbelēm par adekvātu cenu ir sava tirgus niša un savs pieprasījums Latvijas tirgū. Mēs neesam ieinteresēti pārdot mēbeles par augstām cenām lēnā gaitā. Mēs esam izvirzījuši konceptu, ka strādāsim, palielinot apjomu.
Pirms vairākiem gadiem arī man personīgi nācās iziet rehabilitācijas programmu Zviedrijā un tādējādi man izveidojās labi kontakti ar vietējiem. Mums ir sadarbības partneru tīkls Zviedrijā, tādēļ ar mēbeļu trūkumu nesaskaramies.
Pašlaik veikalā strādā 4 darbinieki un mēs ar vīriem no Lediņiem pievienojamies 2-3 reizes nedēļā, atšķirībā no nepieciešamības. Vīri piedalās preces pārvešanas, kraušanas un restaurācijas darbos. Starp citu, runājot par vīriem – šis darbs paver terapijas, mācīšanās un pelnīšanas iespējas vienlaicīgi. Tad uzreiz ir redzams, vai vīri spēj tikt galā ar darbu, vai nē. Tā ir iespēja mācīties strādāt, protams, ja paši vēlas mācīties.
Resocializācijas centrs Lediņi pēc būtības nav nekas unikāls – tādu pasaulē ir simtiem. Esam viens no Teen challenge Latvija centriem, kas balstīti uz kristīgām vērtībām. Organizāciju Teen challenge dibinājis Deivids Vilkersons Ņujorkā 60’ gados pagājušajā gadsimtā.
Vienā no šādiem rehabilitācijas centriem Zviedrijā notika arī manas dzīves “pagrieziena punkts”, Paldies, Dievam par šādu iespēju! Esmu pateicīgs Dievam, ka saņēmis palīdzību, tagad pats varu to sniegt tālāk citiem.
Runājot par Lediņiem – centrs ir balstīts uz kristīgiem pamatiem, mums notiek kopīgās lūgšanas un Bībeles lasīšana. Ar varu mēs to neuzspiežam, katrs pats izdara savu izvēli. Tas ko mēs varam, ir motivēt veidot personīgas attiecības ar Dievu un smelties spēku Viņā.
Centrs ir balstīts arī uz praktiskām lietām. Vīri apgūst teorētiskas zināšanas, pielietojot tās praksē. Dažkārt jāapgūst pavisam vienkāršas iemaņas, piemēram, septiņos no rīta piecelties, ievērot higiēnu, pēc ēdienreizes aiz sevis nomazgāt traukus utt. Jāmācas pakļauties vadītājam. Tās ir it kā elementāras lietas, bet diemžēl dzīvē jāsaskaras ar to, ka vīri zaudē darbu nevis tāpēc, ka būtu slikti speciālisti, bet tāpēc, ka nav apguvuši sociālās iemaņas. Ir bijuši gadījumi, kad jau savā pirmajā darba dienā vīri sākuši runāt pretī, cenšoties priekšniecību pamācīt, kā būtu labāk jārīkojas. Tāpēc, galvenais ko mēs “Lediņos” mācam ir iekļauties kolektīvā, iekļauties sabiedrībā, cienīt sevi, līdzcilvēkus un pirmkārt, jau vadītājus.
Galvenais mērķis, ko vēlamies panākt puišu dzīvē ir, lai katrs no viņiem atrastu savu vietu šajā pasaulē. Daudzi no vīriem negrib atgriezties iepriekšējā vidē. Piemēram, nevēlas atgriezties lauku ciematiņā, kurā viņu katrs pazīst. Vai arī atgriezties pie iepriekšējiem draugiem, kuru dēļ nokļuva ieslodzījumā. Tāpēc puiši radikāli maina savu dzīves vietu, vidi un draugus. Mēs palīdzam viņiem jauna ceļa gājumā, piemēram, mainot vai apgūstot kādu profesiju. Viņiem ir dažādi mērķi: kāds grib kļūt par galdnieku, cits vēlas nolikt traktorista tiesības. Taču svarīgākais – iemācīties iekļauties sabiedrībā, atrodot piemērotu nodarbi, dzīvesvietu utt.
Protams, pastāv arī sociālais dienests, kas cenšas palīdzēt profesijas izvēlē vai nosūta apmācības kursos. Taču atšķirībā no sociālā dienesta es ar vīriem centrā pavadu lielāku dienas daļu. Kopā ēdam, strādājam un arī atpūšamies (piemēram, katru nedēļu ejam pirtī). Esmu viņus iepazinis vairāk, nekā tikai vārdu, uzvārdu un personas kodu. Ikdienā darbojoties kopā, es zinu, cik daudz uz kuru var paļauties, kādas ir katra vīra stiprās un vājās puses; es zinu, cik daudz naudas katram var uzticēt. Šajā darbā es viņus vēroju, palīdzu un atbalstu. Tad arī zinu vai varu rekomendēt viņus citiem darba devējiem.
Ikdienas darbošanās kopā nav tas pats, kas likt aizpildīt dažus testus un tad sniegt padomus. Man un sociālajiem dienestiem ir atšķirīgas funkcijas un katrs darām savu darbu. Kāds varbūt teiks, ka pildu vairāk kā tēva funkcijas. Bet kurš vēlētos savu bērnu uzticēt tikai sociālajam dienestam? Mēs cenšamies viņus ievadīt dzīvē, balstoties uz viņu spējām. Nav jau viņi visi jāuztver kā lielie noziedznieki, daudzi ir vienkārši paklupuši. Piemēram, vaina alkoholismā. Ja kādam ar to vēl ir problēmas, palīdzam rast risinājumu, jo pats ar to biju saskāries un zinu, cik lielu postu tas nodara. Tāpēc darām visu, lai palīdzētu puišiem ieraudzīt nākotni ar cerīgu skatu. Liela daļa no vīriem kļūst par maniem draugiem.
Andis Vilnītis Mēbeļu Bodes stāsts
Mēs pārdodam, sākot ar sīkiem šķīvīšiem, krūzītēm un svečturīšiem, līdz pat lieliem skapjiem, dīvāniem un klubkrēsliem. Tā nu mēs kopš veikala atvēršanas jūnija mēnesī aktīvi darbojamies.
Iesākt jaunu biznesi nav vienkārši, tāpēc arī pirms Mēbeļu Bodes atvēršanas bija ieguldīts milzīgs darbs. Tagad apjomi un piegāde ir pieaugusi. Cenas ir ļoti demokrātiskas. Mūsu mērķis ir ātri pārdot un mēneša laikā mainīt ekspozīciju.
Ātra pārdošana norit ne tikai pateicoties demokrātiskām cenām, bet arī apkalpošana ir svarīga. Piemēram, katru klientu mēs cienājam ar kafiju. Piesaistām jaunus klientus, izliekot reklāmu FB, fotografējam jauno pievedumu un izliekam bildes internetā.
Mūsu klienti ir dažādi. Speciāli mazākajiem klientiem ir izveidots bērnu stūrītis. Tajā bērni var spēlēties ar dažādām mantiņām, leļļu mājiņām un automašīnām. Un, kamēr vecāki, malkojot Mēbeļu Bodes kafiju vai tēju, izvēlas preci, mūsu mazie klienti dāvanā var saņem kādu sev tīkamu mantiņu. Protams, nedrīkst aizmirst arī mūsu klientus pensionārus. Pensionāriem un daudzbērnu ģimenēm ir 10% atlaide. Mums ir dažādi klienti, vieni, vēlas iekārtot īres dzīvokļus, bet citi – kafejnīcas, jo mūsdienās vairs nav aktuāli 4 vai 6 vienādi krēsli. Kafejnīcas ir kļuvušas tik elastīgas, ka izvēlas pilnīgi dažādus krēslus un galdus. Viss vienāds bija padomju laikos, bet tagad vēlmes ir visdažādākās. Piemēram, balts galds un zili krēsli.
Kaut arī pasūtījumu dažādība ir liela, un diemžēl mēs ne vienmēr varam apmierināt klientu vēlmes. Piemēram, bija atbraucis kāds vīndaris un vēlējās pasūtīt vīna plauktu 300 pudelēm. Diemžēl neatradām vīna pudeļu turētāju.
Ja būtu jānosauc vistipiskākais pasūtījums, es teiktu – krēsli un apaļi galdi baltā krāsā. Baltā krāsa tagad ir modē. Bieži izvēlas arī stāvlampas, arī tā ir aktualitāte. Stāvlampām piemeklē arī atsevišķi abažūrus. Varu teikt, ka esmu laimīgs un man ir prieks strādāt Mēbeļu Bodē. Mēs cenšamies izpatikt klientiem, lai viņi būtu apmierināti un atgrieztos Mēbeļu Bodē no jauna.
Seko Mums
